Kārlis Davidovs (1838-1889)

Kārlis Davidovs (1838.-1889.) pazīstamais čellists, komponists un pedagogs dzimis 1838. gadā Kuldīgā, (tolaik tā ir Krievijas nomales pilsētiņa Goldingena). Viņa tēvs Jūlijs Davidovs bijis pilsētas ārsts – pediatrs, vispusīgi izglītots un kulturāls cilvēks. Viņš brīvajos brīžos mēdzis spēlēt vijoli un, pēc laikabiedru atmiņām spriežot, to darījis ļoti labi. Kad tēvs tiek pārcelts darbā uz Maskavu, Kārlis ir vēl pavisam mazs zēns.
Pēc matemātikas studijām Maskavas Universitātē, Kārlis Davidovs dodas uz Leipcigu, lai studētu kompozīciju pie Morica Hauptmaņa. 1860. gadā, pēc V.Zeiferta uzaicinājuma, kļūst par Gevandhauza (Leipcigas Filharmonija) orķestra solistu un profesoru Leipcigas konservatorijā.
1862.gadā pēc A.Rubinšteina lūguma atgriezies St. Pēterburgā, kļūst par mācību spēku jaunajā (Krievijā pirmajā) St. Pēterburgas konservatorijā, un vēlāk par tās direktoru ( 1876.- 1887.). Laiks, kad Pēterburgas konservatoriju vada K.Davidovs, iezīmīgs ar dažādām reformām un jaunievedumiem. Īpaši atzīmējamas operas un orķestra klases. Tur savu diriģēšanas prasmi apguvuši Latvijas komponisti un mūziķi Jāzeps Vītols un Andrejs Jurjāns, tur savu izglītību ieguvuši arī Emīls Dārziņš, Emīls Melngailis, Alfrēds Kalniņš u.c.. Tā kā St. Pēterburgas konservatorija uzskatāma par mūsu latviešu mūzikas kultūras pamatlicēju šūpuli. 
K.Davidovs ir viens no izcilākajiem sava laika atskaņotājmāksliniekiem, čellists – virtuozs, kurš ieņem ievērojamu vietu 19.gs. Eiropas un Krievijas mūzikas kultūrā. Izcils čellists, apdāvināts komponists, diriģents, St.Pēterburgas konservatorijas profesors kopš tās dibināšanas un krievu čello skolas izpildītājmākslas pamatlicējs, daudzu lielisku mūziķu skolotājs. 
Kārlis Davidovs ir arī cara ģimenes t.s. Imperatoriskās augstības galma solists, Nikolaja I dēla Konstantīna Romanova skolotājs, Meklenburgas hercoga – lielkņaza, prinča Georga Streļicka skolotājs.
   No 14 gadu vecuma K.Davidovs regulāri uzstājas koncertos Krievijā un dodas turnejās pa Eiropas valstu pilsētām, muzicējot kopā ar tādiem izciliem mūziķiem kā komponistu K.Sen- Sansu, F.Listu, spāņu vijolnieku P. Sarasati, V.Safonovu, A.Rubinšteinu, H.Bīlovu, D.Popperu, F.Gricmaheru u.c. Draudzība viņu saista ar franču izcilo dziedātāju P.Viardo. K.Davidovs muzicējis Francijā, Anglijā, Vācijā, Itālijā, Beļģijā, un ir laikabiedru augsti novērtēts: P.Čaikovskis viņu nosaucis par “pasaules čellistu karali”, Cezars Kiī – par “lielāko no čellistiem”, līdzīgi epiteti saņemti arī no tā laika izciliem ārzemju mūziķiem. 
K.Davidovs koncertējis arī Rīgā ( 1870., 1872., 1883. un 1887.) Andrejs Jurjāns par koncertu 1887.gada novembrī Rīgā raksta Harkovas avīzē: “Ko teikt par K.Davidova izpildījumu? Tā aprakstīšanai pietrūkst vārdu... viņa priekšnesumā augstākā tehnika sakausēta ar augsti māksliniecisku izpildījumu. Ja vēl pieskaitīt majestātisko mieru un graciozitāti, tad Kārlis Davidovs, vārda pilnā nozīmē, var tikt nosaukts par “čellistu karali”.” 
E.van der Stredens grāmatā “Čella mākslas vēsture” (1915.) nosaucis Davidovu par “vienu no lielākajiem sava laika čellistiem” un turpina: “Lai gan tehnikas ziņā reti kurš varēja ar viņu līdzināties, neviens nevarēja viņu pārspēt; viņš ( Davidovs) nekad uz klausītājiem neatstāja vienkāršu virtuoza iespaidu, bet vienmēr centās parādīt sava instrumenta poētisko izteiksmību.”
Pēc vairāku laikabiedru atmiņu stāstījumiem uzzinām par K.Davidova lielo cilvēkmīlestību, par neskaitāmajiem labdarības koncertiem jauno mūziķu - talantīgo, bet trūcīgo, kā arī nelaimē nonākušo mākslinieku atbalstam, gan Krievijā, gan arī citur Eiropā koncertturneju laikā. Piemēram, 1861.-62.g. viņš kopā ar A.Rubinšteinu sniedza vairākus koncertus, lai iegūtu naudas līdzekļus S.Pēterburgas konservatorijas dibināšanai. Pat viņa kapakmenī cirstas rindas “Viņš citu ciešanas kā savas pārdzīvoja un citu bēdas sevī uzņemt spēja”.